Spīganas
Kā kāda saimniece spīganās gājusi.
Kādā mājā dzīvoja saimniece, kura ticēja dažādiem māņiem un burvībām. Viņas govis deva ļoti daudz piena, bet kaimiņu saimniecēm turpretīm ļoti maz. Mājas ļaudis dabūja zināt, ka saimniece ejot spīganās. Tā pārvēršoties par garu un pa naktīm ejot uz kaimiņu kūtīm un slaucot govis, bet pienu nesot sev mājās. Pie šī saimnieka dzīvoja kāds puisis, kurš bijis liels joku meistars. Daudzreiz vasaras vakaros viņš bija redzējis, kā saimniece iziet dārzā, noklāj baltu palagu un pati uzguļas uz tā. Šo viņš sāka stāstīt arī kalponēm. Kāda kalpone viņam iestāstīja, ka tad, kad saimniece esot nogūlusies uz palaga, viņas gars aizietot kā spīgana pa muti un pēc zinama laika atkal atgriežas, bet, ja pa šo laiku uz palaga esošo ķermeni apgriežot uz otru pusi, tad gars atgriezies atpakaļ vairs nezinot ieiet atpakaļ ķermenī. Neviens nav uzdrošinājies iet pie saimnieces un griezt to uz otru pusi. Kādu vakaru šis pats puisis saņēmis dūšu un gājis. Saimniece bijusi bez dzīvības. Viņš paņēmis un apgriezis to otrādi: tur kur bijusi galva, tur licis kājas, bet, kur kājas, tur galvu. Pats steidzies projām. Rītā mājas ļaudis atraduši saimnieci dārzā nomirušu.