Spīganas lido
Spīgana
Reiz vecos laikos meitas kūtī govis slaukušas. Te ārā pār kūti skrējusi spīgana. Meitas slaukušas vien tālāk un domājušas, ka negaiss ceļas un nav nekā par to iztaisījušas. Bet te uzreizi viens ārā nelabi iekaucies. Meitas rāvušas durvis ciet, gājušas pie loga skatīties un redzējušas, kā viena sieviete uz slotas kāta pielaidusies pie kūts akas. Pie vienas rokas tai bijušas piesietas vecas vīzes un pie otras – pirts slota. “Spīgana, spīgana,” meitas sarunājušās un, raug, spīgana padzērusies un atkal pacēlusies uz slotas kāta un aizlaidusies. No tā laika meitas nav vairs ne pareizi runājušas nekā, un akā, no kuras spīgana dzērusi, ūdens par asinīm [palicis].