Blurkšķu Indriķis izaicina nakts raganas

Raganu kalns

Kādu citu reizi atkal dzirdējuši un redzējuši, kā raganas velējas. Raganas ik vakarus velējušās, bet ļaudis nav zinājuši, ko viņas velē un kur viņas ņem tik daudz, ko velēt. Tad cēlušās domas, ka raganas jau ir ļauni gari un velē cilvēku dvēseles. No tam viņiem palicis bail un vakaros neviens vairs nav gājis gar Raganu kalnu.
Raganas jau sen gribējušas, lai kāds cilvēks viņas būtu aizbildis. Ja kāds cilvēks būtu viņas aizbildis, tad viņas beigtu velēties. Te radies arī kāds cilvēks vārdā Blurkšķu Indriķis, kas ar savu lielību aizbildis raganas. Indriķis bijis liels ēdējs. Viņš viens pats katrā maltītē apēdis tik daudz, cik visa saime kopā. Visi viņu ienīduši par to, ka viņš tik liels ēdājs. Visi to vien gaidījuši, lai viņš būtu nomiris. Indriķis vienu vakaru aizgājis uz krogu žūpot. Krogū viņu sadzirdījuši tik stipri, ka Indriķis gluži prātu zaudējis. Krogū viņš lielījies, ka tagad viņš pat no Vella nebīstoties.
“Bet no Raganu kalna gan!” kāds cits sacīja.
Tūliņ lielīgiem soļiem viņš aizgājis uz Raganu kalnu. Raganas pašreiz velējušās. Viņš sacījis uz raganām: “Raganas, izvelējiet man bikses, man pie kaimiņu meitām jāiet sētu!” No tās reizes viņš saslimis un nomiris. Raganas arī beigušas velēties.
Daži cilvēki vēl tagad saka, ka redzējuši spokus Raganu kalnā.