Spīganu pēršana
Šeit būs viens gadījums, kā piepērt tādu spīganu.
Netālu no Valkas Lugažu lopu muižā Krancos dzīvojis mūrnieks Mednis, kuram bijušas trīs labas govis, bet krejuma iznācis maz. Kādu reiz vecā saimniece sacījusi: “Nu atkal ir spīgana pievēmusi lielu kaudzi krejumu”. Viņas meita zinājusi, kas tādā reizē darāms. Ja ir vēmekļi, tad arī var piepērt to cilvēku, kas iet spīganās. Viņa sameklējusi vienu pakavnaglu, apvilkusi ar naglu vēmekļiem riņķī, uzvilkusi vidū krustu un pēdīgi nosaukusi: “Amen!” Tad sākusi atkal no gala un tā to atkārtojusi 12 reizes un beigās iespraudusi naglu vidū. Pēc tam visu porciju ar naglu iegrūdusi vecā kreisās kājas vīzē un aiznesusi meža malā. Tur uzkūrusi uguni un ielikusi minēto porciju vidū, tad sākusi sist pa porciju ar deviņām sermūkšķu rīkstēm, kuras jau iepriekš no trīs sermukšku no katra pa trīs rīkstēm bijusi nogriezusi. Labu brīdi pērusi un tad metusi mieru. Otrā rītā jau agri, saulei lēcot, no muižas kučieriene bijusi klāt. Seja tai bijusi vienās strīpās un tīri zila. Viņa teikusi labrītu, bet neviens to nav saņēmis. Pēc tam paņēmusi no galda ātri ūdens krūzīti, izdzērusi un tad sākušas zilās strīpas iziet. Tā saimnieces meita dabūjusi zināt, kas bij nācis pēc krejuma. Pēc tam gan kučieriene vairāk nav nākusi pēc krejuma uz Kranciem. Ja tajā mājā, kur spīgana pērta, viņa nav dabūjusi ūdeni, tad zilās strīpas ilgi neiziet.