Nakts raganas velējas - "Māsiņ, paturi bērnu, kaujamā nāk"

Reiz kāda meita aizgājusi pie savām biedrenēm mazās viesībās. Viņa nodzīvojusi līdz vēlai naktij, beidzot viņa gribējusi iet uz māju. Citas meitas gan viņu gribējušas atrunāt, jo tik vēlā laikā neesot labi iet vienai. Meitai bijis jāiet caur mežu un pa pļavu, un pļavā bieži vien ceļa gājēji dzirdot raganas velējoties. Meita atteikusi, ka viņa māņiem neticot un gājusi vien uz māju. Caur mežu izgājusi laimīgi cauri. Pa pļavas vidu tecējusi upīte. Uz pļavu uzejot, viņa redzējusi pie upītes spīdam uguntiņu. Viņa nav neko ievērojusi un gājusi vien tāļāk. Tuvāk pieejot, uguns tapusi lielāka un arī sākusi dzirdēt velējoties. Meitai palicis gan tā kā drusku bailes, bet gājusi vien tāļāk. Kad bijusi jau piegājusi krietni tuvu, piepēži viņa izdzirdusi balsi: “Māsiņ, padod man to duncīti, tur nāk kāda ar mīkstu vēderu!” Meita tik ļoti no tā pārbijusies, ka skriešus vien aizskrējusi uz to māju, no kurienes nākusi. Viņa nav drīkstējusi vairs uz māju iet, kamēr dienā, un nevis viena, bet biedreņu pavadīta.