Raganas cērp aitas

Vienās mājās raganas pa naktīm arvienu noslaukušas govis un apcirpušas avis. Kādu nakti drošs puisis ar meitu sarunājuši kūti sargāt. Paņēmuši pīlādžu zarus līdz un iegūlušies govju redelēs. Labi. Te ap pusnakti dzird, ka lien pa lūku (caur griestiem) – čaps! Domājuši – lai, lai, kas tad taču tur nu būs? Bet, vai traks, kas raganas sanākušas – pilna kūts! Un kūtī tās nodalījušās divos pulkos – tās, kam slaucenes, slaukušas, tās, kam dzirkles, cirpušas avis.
Kamēr šīs nu darbojušās, puisis klusītiņām aizlicis lūkam no pīlādža zariem krustu priekšā, bet vienu pīlādža zaru paturējis sev klāt. Ne ilgi – cirpējas gatavas un nu apjautāsies: “Cik tu nocirpi, cik tu?” – “Es trīs, tu trīs!” citas atbild, “tikai šai māsiņai pietrūkās trešās avs.”
“Āre! Tepat redelēs vēl viena ir – cirpi to pašu!” cita atbild. Un ragana nejēdzībā piegājusi meitai klāt un nocirpusi tai matus. Meita bailēs nevarējusi ne vārda iesaukties. Pa to starpu arī slaucējas beigušas. Nu līdušas visas prom. Bet kas tas? Kura pie lūkas cauruma degunu piedur – plaukt! – atpakaļ pavisam augšpēdu, un viss piens izlaistās zemē. Puisis no smiekliem nemaz valdīties, iesmejas. Bet šīs nu apmana tūliņ un kā sadegušas skrien klāt puisi ar meitu vai gabalos raut, tomēr nekā piekļūt: ka puisis izceļ pīlādža zarus pretim, jābēg atpakaļ. Par laimi, drīzi arī atspīdējis saules stars un nu mazā gaismiņā šīs palikušas tik slābanas, ka ne pakustēt nevīžojušas. Tagad puisis ar meitu droši kāpuši no redelēm ārā un gājuši uz istabu cilvēkus ataicināt. Bet, muļķi tādi, uz istabu ejot, abi pavisam aizmirsuši arī durvīs pīlādža krustu nolikt. Kamēr nu istabnieki atskrien – raganas jau gabalā.