Saimnieces gars iet spīganot
Reiz kāda saimniece likusi meitām nomazgāt traukus un ienest pagrabā. Pret vakaru viņa atpinusi matus un aizgājusi aiz kūts, kur bijušas nātras. Nātrās guldamās, viņa sacījusi: "Augšā, zemē, nekur durties!" Tā viņas miesas palikušas nātrās guļam, bet gars gājis apkārt spīganot. Otrā rītā, kad saimniece devusi nodzerties pēc ēšanas pienu, tad piens bijis tik skābs, ka pat mutē nevarējuši ieņemt. Tad mājas kalps tūliņ zinājis, ka saimniece iet spīganotu uz citām mājām. Kad saimniece atkal gūlusies nātrās un teikusi: "Augšā, zemē, nekur durties!", mājas kalps pašlaik nācis no rijas uz māju, dzirdējis saimnieces pēdējos vārdus un teicis: "Augšā, zemē, visur durties!" Un, kad saimnieces gars laidies uz gara slotas kāta apkārt spīganot, tad viņa izsitusi kaimiņu mājai skursteni līku un pļavā nupat samesto siena kaudzi galu nogāzusi. Otrā rītā, kad gars bijis izspīganojies un gribējis tikt miesās atpakaļ, tad viņa ņēmusies tīri zila melna, kamēr gars bijis miesās dabūjams.