Spīganas notveršana
Kādreiz Baložu muižas kungam bijis daudz slaucamu govu. Kādā vasarā govis tā norāvušas pienu, ka nebijis vairs vērts tās slaukt. Kungs licis piķieram kūti uzvaktēt. Ap pusnakti pār pļavu laidusies sarkana uguns strīpa un pa jumtu ieskrējusi kūtī. Piķieris gājis skatīt, kas kūtī ir. Viņš redzējis, ka sarkanā svītra slauc govis. Piķieram vienam palicis bail un viņš gājis pēc kalpiem, lai tie nākot palīgā spīganu aizdzīt. Tiklīdz viņš ticis pa durvīm laukā, tā arī spīgana aizskrējusi. Kungs dabūjis dzirdēt par spīganu, apsolījis lielu naudas summu par spīganas aizdzīšanu. Provējuši ar visādām burvībām aizdzīt, bet nekas nelīdzējis. Kādu laiku spīgana dzīvojusi zaļas dienas, bet tad kāds zemnieks teicis, ka viņš spīganu aizdzīšot. Vakarā, kad visi jau gulējuši, viņš slēptuvē gaidījis spīganu un, kā tā iegājusi kūtī, tā zemnieks caurumam piedzinis priekšā pīleņģa tapu, un spīgana bijusi rokā.