Spīgana Aņģītene
Rencēnu pagastā no ievērojamākām spīganām bijuse Aņģīšu mājas saimniece. Viņa visās ievērojamākās mājās slaukusi govis. Saimnieces brīnās, ka viņām nav krējuma, bet Aņģīšu saimniece nezin, kur likt. Reiz pārējās saimnieces novaktējušas, kā katru pusdienu Aņģīšu saimniece iet uz aploku. Apsegusies ar baltu palagu un skaita visādus vārdus no mazas grāmatiņas, kuru izņem no pirts apakšas. Beidzamos vārdus sacīja tā: "Kreimī, kreimī, nāc pilns slaucīts man tik vienai, Trīnei suliņas. Bur, bur, mīļais velniņ, mana dvēsele pieder tev. Kreims lai nāk pa pilnam. Es' tik labs un saņem manu lūgumu!" Kad bija nobūrusi, tad gājusi uz māju un aplikusi grāmatiņu zem pirts apakšas. Tanī grāmatiņā bija vārdi, kā var palikt par spīganu, kā var spīganu piesiet un kā noburt. Tad tā saimniece, kura klausījusies, pateikusi par to Trīni. Un Trīnei bijis līdz 12 naktī jānobur Aņģītene, jo citādi būtu govis izslauktas. Trīne nobūrusi Aņģīteni. Viņa palikuse slima un nomirusi, bet Trīne palikusi par spīganu. Bet radies gudris puisis un nodūris to. No tā laika Rencēnu pagastā spīganas nedarbojas.