Puisis Māras naktī nobur pļavu

Teika par kādu puisi.
Rūjienes pagastā dzīvojis viens puisis. Māras naktī viņš paņēmis olu un nesis to uz otra kaimiņa pļavu. Nometis tur to olu, teikdams: "Lai šī pļava ir tikpat plika kā tā ola." Pienākusi vasara, un zāles nav bijis nemaz pļavā. Kaimiņam uznācis liels bads. Kaimiņš bijis arī nabaga vīrs. Naudas nav viņam bijis. Kādreiz pārdevis tanī pašā vasarā vepri un dabūjis diezgan prāvu naudas summu. Uz māju braucot, bijis apgūlies. Pamodies tas atradies kādā nepazīstamā mežā. Izbraucis gan malā, māja nav vairs tāļu bijusi. Aizbraucis mājās un redzējis pagalmā čigānus. Čigāni lūgušies maizes. Vīrs teicis, lai uzzīlējot. Čigāniete sākuse stāstīt par pļavu, kuru Māras naktī nobūris otra kaimiņa puisis. Nu kaimiņš tūliņ devies uz to māju pie puiša. Apsolījis puišam lielu summu naudas, bet lai šis tik pasaka, vai ir nobūris viņa pļavu vai ne. Beidzot puisis arī izstāstījis visu. Nu kaimiņš piesaucis vēl otru puisi par liecinieku un to puisi piesūdzējis. Puisis tūliņ ticis aizvests uz muižu un muižkungs licis puisi nopērt. Stārasts sadevis arī diezgan. Pienācis otrs gads un Māras nakts. Ap pulksten 12 naktī velns klāt - lai puisis nes atkal olu uz kaimiņa pļavu. Puisis teicis, ka kungs būs atkal viņu pērt. Viņš vairs nebūs nest. Tad velns viņu nožņaudzis. Uz kapsētu vedot, to zārku tikko varējuši pavilkt divpadsmit zirgi. Te burvis iesitis ar pīlādža rungu pa zārku un nu varējuši pavilkt tikai divi zirgi.