Iekš svēta klusuma šis vakars beidzas

Iekš svēta klusuma šis vakars beidzas,
Tik bālais mēness vēl atspīdeja
Un lakstīgalas dziesmiņas it sēri
Caur meža ieleju atskanēja.
Ar baltu kleiti apģērbusies steidzās
Marija no šī bālā mēneša.
Pavadīt to tā raudādama steidzās,
Uzmeklēt kopā sava mīļāko.
Marija no šī kapa mirtes plūca
Un sava skaistos matos ievija.
Tā, rokas paceldama, ceļos metās
Un sēru pilnā balsā izsauca:
Ak, mūžīgs tēvs, kas esi visiem žēlīgs,
Jel manai sirdij mieru dāvinā!
Še dus tā sirds, kas visu manu mūžu
Tik kārsti, kārsti man' vien mīlēja.
Bet nu ir zudusi uz visu mūžu,
Ir zudusi man' pirmā laimība.
Bet nu ir zudusi uz visu mūžu,
Ir zudusi man' pirmā laimība.