Mana bērnība
Mana bērnība
Veltījums manam brālēnam Aināram
Es piedzimu 1965. gada februārī, laikā, kad Ziemeļvidzemē valdīja barga ziema. Karš Latvijā bija beidzies tieši pirms divdesmit gadiem. Mani vecāki un viņu vienaudži, kas bija dzimuši pirms kara vai kara laikā, bija vecumā, kad jāsāk veidot ģimenes un jāsamierinās ar sociālisma režīmu. Mazliet vairāk kā gadu atpakaļ, kad saviem vecākiem Austrai un Uldim pieteicos es, pasaulē bija nācis manas mammas māsas dēls. Ainārs-tā sauca manu brālēnu bija dzimis pašā aprīļa sākumā, kad Tirzas upes ielejā plaukā pūpoli, kusa pēdējais sniegs un katra tērcīte čukstēja, ka līdz vasara vairs nav tālu. Kad bargajā februārī pasaulē nācu es, Ainārs jau bija drusku paaudzies un sēžot māmiņai klēpī varēja pārliekties pāri ratiņu malai, paņemt rokā manu rociņu un ieskatīties man acīs. Tā sākās mūsu bērnudienu draudzība.
Mēs abi bijām ļoti loloti un mīlēti bērni: es pirmā meita savā ģimenē, Ainārs otrais, bet ļoti gaidīts bērns. Viņa vecākais brālis Aigars bija par astoņiem gadiem vecāks kā brālis. Kā jau skolas puikam, viņam mēs, sīkie diez ko neinteresējām. Man jau bija trīs gadi un Aināram četri, kad manā ģimenē ienāca mazā māsiņa Inga. Kā jau kustīgiem un pasauli izzinošiem bērniem, zīdainītis ilgu uzmanību nesaistīja, lai gan paskatīties uz bebīti vienmēr gribējām, un tad atkal savās gaitās. Mana un Aināra ģimene dzīvoja vienā mājā, katra ģimene savā dzīvoklī. Tā nebija parasta māja, bet Draudzes skola. Brīvās Latvijas laikā šī māja bija piederējusi baznīcai un tajā mācījās vietējā Tirzas pagasta bērni. Padomju vara šo māju draudzei atņēma un tās vienā galā ierīkoja kolhoza galdnieku darbnīcu, kur strādāja Aināra tētis, bet otrā galā bija saglabājušies abi vecie dzīvokļi, ko draudzes laikā izmantoja skolotāji. Mana ģimene dzīvoja ziemeļu puses dzīvokī - iebraucamā ceļa pusē. Tur dienas laikā nevarēja spēlēties, jo uz galdnieku darbnīcu brauca neskaitāmi pasūtītāji un pasūtījumu saņēmēji. Puķes ziemeļu pusē neauga, vienīgi sīkstā mežrozīte pie guļamistabas loga, viņai netraucēja mašīnu braukāšana un biezā putekļu kārta. Aināra ģimene dzīvoja mājas dienvidu dzīvolkī, kur mājas siena bija apaugusi vīnstīgām, puķu dobes ar flokšiem un ķeizarkroņiem rotāja dobes un pat kāpnes uz mājas ieeju liecināja, ka tur droši vien bija dzīvojis pats skolas direktors. Šī mājas puse, mums, bērniem, ļoti patika, tai piemita tāds kā nolēpums, tāda kā veco laiku romantika. Mūsu mīļākā vieta bija ceriņu krūmi. Tā bija mūsu paradīze pavasaros, vasarās un rudeņos. Tur tika būvētas mājas, gatavotas spēļu pusdienas, auklēti leļļu bērni, spēlēta ģimene. Atminos pavasara ceriņu smaržu un violetos mazos ziediņus, kas rosināja visas maņas. Kad paaugos meklēju laimītes un iedomājos vēlēšanos.
Es klēpī Grietiņas tantei-mammas māsai Grieta Ozoliņa ( Belova) , viņai blakus mammas vecākā māsa Ella Pēterēna ( dzim. Ozoliņa) ar savu vecāko meitu Guntru, Grietiņa toreizējais vīrs Jānis Belovs ar dēliņu Aināru klēpī. Otrajā rindā mans tētis Uldis Kārkliņš un mana mamma Austra Kārkliņa ( dzim. Ozoliņa). Man tobrīd ir 3 mēneši, jo ir maijs un pieneņu ziedēšanas laiks.
***
Ir 1965. gada vasaras vidus. Es guļu uz paklājiņa, ir silti, man blakus tipina Ainārs, tikko sācis staigāt. Ciemos atbrauksi vecāmamamma-mana tēta mamma. Abu māsu ģimenes atpūšas zaļumos, priecājas par mums bērniem, dzen jokus, ēd sviestmaizes, mūsu tēti iedzer pa alus pudelei. Vecāmamma ciema kukulim ir atvedusi rullkūku ar aveņu ievārījumu. Vecamma stāsta, ka papiņš-tēta tētis salasījis avenes un tad jau bijis jāizvāra. Visiem ļoti garšo un cer, ka katram pietiks vēl pa gabaliņam.
Grieta Ozoliņa ( Belova) , viņai priekšā vecākais dēls Aigars Ozoliņš, aizmugurē jaunākais dēls Ainārs Ozoliņš un vīrs Jānis Belovs, mana mamma Austra Kārkliņa ( dzim. Ozoliņa), mana tēva mamma Anna Kārkliņa (dzim. Dobkeviča)
***
Es pa vidu brālēniem Aigars Ozoliņš un Ainārs Ozoliņš. Man tur apmēram pusgadiņš. Tā ir 1965. gada vasara.
***
Ziemassvētki, 1966. gads. Mājās eglīte, logiem nez kāpēc aizklāti biezi aizkari, saraujos, bet laikam jau tā vajag. Man mugurā pirmā flisētā kleitiņa ar mazu žabo un kruzuļainu lentīti apkārt krādziņai. To man uzšuvusi Aināra mamma-Grietiņas tante. Arī Ainārs sapucēts-kājās īsi šortiņi, mugurā balts krekliņš. Ja mamma ir šuvēja, nevieni svētki nepaiet bez jaunām štātēm. Stāvam abi pie eglītes rokās sadevušies un acis mirdz.
Es 1966. gada Ziemassvētkos.
***
1968. gada 1. maija svētkos pasauli ieraudzīja mana mazā māsiņa Inga. Dienā, kad mana mamma ar mazo zīdainīti pārbrauca no Cesvaines slimnīcas, bērziņi jau bija saplaukuši un dzīve nedaudz mainījusies. Mēs ar Aināru aizvien skaidrāk apzināmies, ka salīdzinot ar Ingu, esam jau lieli, varam spēlēties ar visādiem niekiem: pogām, mazām pudelītēm un suvenīriem, kas glabājas bufetē.
Es ar mazo māsiņu Ingu Puriņu ( dzim. Kārkliņu) 1968. gada vasara.
Mana ģimene 1968. gada rudenī.
***
Šovasar mums ir nopirkta katram sava mašīna un tad tik mīšanas vaina. Kurš pirmais, kurš ātrāk...Gar Draudzes skolu iet ceļš, tas nāk lejā no kalna, tad pāri Tirzas upes tiltam un tālāk aizved uz Kancēna kapsētu. Pa dienu pa šo ceļu steidzas kolhoza mašīnas un traktori. Taču vakarā mūsu mammas atļaujas būt neprātīgas un izvest mūs bērnus auto braukšanas apmācībā, jo asfaltētais ceļš tomēr labāks par smilšaino pagalmu.
Es ar brālēnu Aināru Ozoliņu.
***
Galdniecībā, mums bērniem, ļauj salasīt klucīšu, dēļu gali, mazas un lielākas līstītes. Sēžam ar Aināru un garu dēļu kaudzes un būvējam savas sapņu mājas. Mamma ir pateikusi, ka Ingai, manai mazai māsiņai arī ir jāļauj spēlēties, bet Inga tik aizmet vienu klucīti, otru, trešo, pārbīda mūsu salikto. Kādu laiku jau to var ciest, bet pacietībai pienāk gals. Mēs ar Aināru saskatāmies un dodam kājām vaļu. Inga paliek brēcot. Par laimi mamma nāk glābt Inga un man vairs nav tik ļoti jāuztraucas par mazo māsu. Esam paslēpušies pie lielajiem ozoliem Aināra mājas pusē, kur arī ir pietiekami daudz dēļu galu, pat vēl vairāk. Varam turpināt iesākto māju būvēšanu. Ir tik labi, ka neviens netraucē.
***
Mums ir katram savs lācis-man dzeltens, Aināram brūns ar baltu vēderu. Mans ir nedaudz lielāks, tāpēc sanāk smagāka nešana. Brālēns palīdz, ja jāiet garākās pastaigās.
Mans tēta tētis Harijs Kārkliņš tur klēpī mani un Aināru.
***
Grietiņas tante ienākusi pie manas mammas, lai pārrunātu jaunās kleitas fasonu. Viņai līdzi modes žurnāli, mamma velk laukā no skapja, pa blatu nopirktos audumus. Mēs ar Aināru zem viesistabas apaļā galda, spēlējam savas spēles, bet dzirdam visu, ko mammas runā. Manai mammai šūšot pārsteidzoši moderna 70-gadu stila kleitu. Grietiņa jau ir noskatījusi modi, kas mammai piestāvētu. Mamma nemaz tā uzreiz nepiekrīt, bet pāršķirstot vēl citus žurnālus, ir ar mieru. Uzprove tiek norunāta jau pēc pāris dienām. Mamma vēl ieminās, ja audums pāri palikšot, tad varot kopā ar kādu citu auduma pārpalikumu varbūt man ko uzšūt. Grietiņa nosaka: ,,Katrā laikā, Gundiņai arī būs.”
***
Pāri tiltam Kancēnkalnā ir ne tikai tikai kapsēta, bet garajā melnajā mājā iekārtota šūšanas darbnīca, kur strādā Grietiņa. Ejot uz uzprovēm, mamma ņem mani līdzi, reizēm tāpat vien, reizēm tāpēc, ka arī man kaut kas jāpiemēra. Tā ir vesela pasaule, ar lieliem galdiem, piegrieztnēm, audumu blāķiem, sadiegtām kleitām un kostīmiem. Pogas un podziņas, kniepadatas un druknopes. Visu pat apskatīt uzreiz nav iespējams. Uzproves kabīne arī īpaša-norobežota vieta ar smagiem, raibiem aizskariem un milzīgu spoguli, kur sevi var apskatīt no galvas līdz kājām. Tu stāvi sadiegtā kleitiņā un gaidi, kad Grietiņas tante atnāks apskatīt, kas vēl labojams, lai kleita izskatītos skaisti. Grietiņa pārsparauž un pārsprauž adatiņas, līdz piebilst: “Gundiņa sīka ka diedziņš! “ Reizēm mums ar Aināru atdod kādu auduma gabaliņu vai pogu ko varam izmantot rotaļās, bet laikam man tomēr tas interesē vairāk, jo tinu savas lelles lupatiņās un prasu mammai vai tās nevar sašūt kopā. Ainārs ar tēta palīdzību sameistarojis manai lellei gultu. Lielākus auduma gabaliņus izmantoju par palagu un segu
Mēs ar Aināru uzpucēti kādā pieaugušo pasākumā.
***
Aināra lielais brālis Aigars uzņēmies tādu kā šefību par Ingu. Skatāmies un brīnāmies-palīdz braukt ar ritenīti, abi spēlē bumbu. Ja jau Aigars gatavs uz spēlēm, mēs arī to izmantojam. Sarunājam, ka spēlēsim paslēpes jeb ,,Draid father” kā mēs to saucam. Tad nu iet vaļā ,,oliņ, boliņ....” , lai uzzinātu, kurš pirmais meklēs. Tas tad nostājas ar seju pie lielā akmens, kas iemūrēts mājas sienā un skaita līdz 30 vai tik tālu, cik kurš māk. Ingai ar skaitīšanu nevedas, bet tas mūs netraucē slēpties.
***
Mana mamma strādāja Tirzaslejā, aptiekā. Tā bija dzeltena mājā ar simtgadīgu egli pagalmā. Tirzaslejā, kur atradās trīs veikali, kolhoza kantoris un noliktavas, aptieka ar savu Latvijas laika arhitektūru un krāsojumu īpaši izcēlās. Pateicoties mammas darbam, mājās bija atsevišķš skapītis ar visādām mazām zāļu pudelītēm. Kam tās, nezinājām bet mamma bija nobrīdinājusi korķīšus vaļā netaisīt Mēs to arī nedarījām. Pārsvarā ar pudelītēm spēlējāmies mēs ar mazo māsiņu, bet reizēm pievienojas arī Ainārs un nebija neizpratnes, ka tadās spēlēs nepiedalās puikas.
***
Kā jau dzīvojot galdniecības teritorijā reizēm sanāca arī savainoties-nobrāzt celi, kāpjot kokā, sasist roku vai kāju, bet visbiežāk,ieraut kādu skabargu. Taču vienu pēcpusdienu Ainārs man saka, “Tev kleita asiņaina, laikam asins tek no dibena! “ Ārprāts, kas tad nu! Esmu uzsēdusies uz stikla loksnēm iepakojumā, nedomājot, ka varu sagriezties. ,,Labi, ka tikai viena brūce uz dibena”, nosaka mamma, ar grūtībām uzlīmējot plāksteri.
***
Citā reizē kaut ko spēlējam ar akmeņiem. Varbūt klasītes? Kā bijis kā nē, man trāpa Aināra mestais akmens un taisni pa uzaci. Asins gāžas aumaļām un aizlipina aci. Es raudu, Ainārs aiskrējis mājas otrā pusē un noslēpies. Mamma nāk palīgā pārsiet. Atmiņa visam mūžam bez iespējas uztaisīt precīzu uzacu korekciju.
***
Aināram bieži patīk kādu izjokot, protams izņemot mani. Zinām, ka Ingai ļoti garšo riekstiņi šokolāde. Ainārs novērojis, ka zaķu spiras ir ļoti līdzīgas šīm gardajām konfektēm un man saka: ,,Uzliksim zaķu spiras uz kādas lapa un teiksim Ingai, ka tie ir riekstņi šokolādē.” Sacīts, darīts. Pasaucam Ingu un sakām, ka mums ir končas un kaitinām, ka nerādīsim. Inga lūdzas un mēs dodam. Paši mazliet spurdzam, jo noturēties nevaram. Inga paņēmusi rokā, saprot, ka ir apmuļķota un skrien sūdzēties mammai...Lielie dabū brāzienu, bet mazliet jautri ir tāpat.
Mans brālēns Ainārs Ozoliņš un es. Sapucēti Grietas Ozoliņas šūtajos tērpos.
***
Esam noslēpušies no Ingas un uzkāpuši šķūnīša augšā un gribam spēlēt dakterus. Viens ir dakters, otrs slimnieks. Nekādu labo instrumentu mums nav, bet lai izpētītu ķermeni tos arī nevajag. Tad nu tiek izpētīts gan krāniņš, gan dubsītis, gan krūšu galiņi. Esam pilnīgi savādāki, esam atšķirīgi. To esam jau izpētījuši medicīnas enciklopēdijai, kas pieder manai mammai. Viņa kādreiz gribējusi studēt medicīnu un nopirkusi tādas gudras grāmatas. Labi vien ir, mums tās lueti noder, lai saprastu kā rodas bērni, kā bēbītis guļ mammas vēderā.
***
Pirmajā augusta svētdienā Tirzā ir kapussvētki, jau no neatminamiem laikiem. Uz tiem tiek posti ne tikai aizgājēju kapu vietas, bet arī mājas, šūtas jaunas kleitas un citi tērpi un gatavoti ēdieni. Mums bērniem kapusvētki ir liels notikums, jo tad sabrauc visi mammu radi. Mana mamma Austra un Grietiņa ir vienīgās, kas no Ozoliņu dzimtas palikušas dzimtajā pusē. Īstenībā jau dzimušas un uzaugušas Galgauskā-8 km attālajā blakus ciemā, kur kapos atsusās viņu tētis, bet Tirzas kapusvētki vienmēr ir īpašāki, jo tajos guļ abu ģimeņu senči un ne jau pa vienam, bet ģimenēm. Lai visus kapiņus apkoptu, mūsu mammas strādā nopietni. Mēs bērni vienmēr tiekam ņemti līdzi un palīdzam ar maziem darbiņiem. Zinām visu senču kapus, par tiem tiek arī stāstīts un lasīti vārdi uz kapu pieminekļiem. Tā ir sava veida dvēseļu pasaule. Kā maza meitene es īsti nesapratu, kāpēc ģimenes kapi ir Tirzā, kur atdusās gan mammas, gan tēta vecvecāki un citi radi, bet mammas tētis apgalabāts Galgauskas pavisam mazītiņajā kapsētā.
Mēs ar māsu pie mammas tēta kapa.
Mamma jaunākis brālis Jānis Ozoliņš, mana mamma Austra Kārkliņa, mammas māsa Griet Ozoliņa, mans tētis Uldis Kārkliņš, brālēns Aigars Ozoliņš, mammai priekšā es, brālēns Ainārs Ozoliņš, mana māsa Inga Puriņa ( dzim. Kārkliņa)
***
Draudzeskolas bēniņi ir noslēpumainākā vieta pasaulē un kad vien galdniekonkuļi ir aizņemti darbos, mēs nogaidām labu brīdi un pa lielajām kāpnēm skrienam augšā. Istenībā tik stabilas un platas kāpnes, kas ved uz bēniñiem, es nekur vairs mūžā neesmu redzējusi. Tur nekad nebija bail kāpt. Tur augšā dzīvoja baloži un viņi aiz sevis ir atstāja kakas, bet tas mūs galīgi netraucēja, jo kad mēs tur ierodamies, baloži pazūda pa pusizsito lodziņu vai jumta spraugām. Parasti pa kāpnēm pirmais gāja Ainārs, tad es un pati pēdējā Inga. Bēniņos tiek žāvēta veļa un glabāti vecie žurnāli un grāmatas. Sadalīts bija tā, ka vienā pusē veļu klāj mana mamma, otrā-Aināra mamma. Šoreiz neviena no mammā veļu nav izkārusi, jo ir vasara un tad veļu žāvē saule un vējš. Savukārt mums tur ir ko darīt... sienam vaļā vecos žurnālu ,,Dadzis” iepakojumus.Pētam karikatūras un smejamies. ,,Paskaties, paskaties, kāds tas melnais kaķis!” sauc Ainārs, Inga smejas un rāda vēl vienu. ,,Apskaties, cik resns onkulis! Ko viņš tur dara? Kāpēc velk to meiteni aiz brunčiem?” es jautāju, un mēs visi trīs smejamies. Kad ir apnicis skatīties žurnālus, es ierosinu spēlēt skolu, jo parasti gribu būt skolotāja. Sameklējam vecu ķeblīti, kas tur nomests, vecas kastes, kādu vecu koferi un galdi un krēsli skolai gatavi. Tagad tikai vajag kādas grāmatas un burtnīcas. Tās arī atrodas... un pat zīmuļi. Tas viss noder, kad mēģinu savus skolniekus piedabūt pie svītriņu un kāsīšu vilkšanas. Tomēr ilgi tas neturpinās, jo Ingai vajag čurāt un vienu jau viņu lejā laist nevar. Ejam visi reizē.
***
Mana pirmā skolas diena... Kā es to gaidu. Tomēr prieks mainās ar asarām. Mamma ir slimnīcā un uz 1. septembri mājās netikšot. Atbraukusi ciemos omamma-manas mammas mamma, lai kādu laiku dzīvotu pie mums un palīdzētu manam tētim ar mājas darbiem un praktiskām lietām, taču viņas spēki nav tik lieli, lai mani aizvestu uz skolu. Tētim kolhozs brīvdienu nav iedevis, jo viņam kā autobusa šoferim, braucienu bez gala. Tad nu Grietiņas tante mūs abus ar Aināru ņem katru pie savas rokas un dodamies ceļā, kas ir pieteikami garš kalnā augšā, turpat vai 3 km. Jo skola nāk tuvāk, jo es stiprāk saspiežu Grietiņas roku un palieku pavisam klusa. Nav joka lieta pirmajā skolas dienā bez mammas. Atnākot mājās gan viss satraukums ir pagaisis un skriešana apkārt mājai ir pašā laikā, lai izvēdinātu domām pilno galvu.
***
Mana omīte nāca no Viļakas puses, kur viņas vecākiem Ulmaņlaikā piederēja liela saimniecība. Minna kā jau saimniekmeita bija saglabājusi sava kārtas īpašības un līdz mūža galam palika saimniece, lai arī bija piedzīvojusi ļoti smagus pēckara gadus, zaudējot vīru tūlīt pēc kara. Pašu kaimiņi viņas mīļoto bija mežā nežēlīgā veidā noslepkavojuši un pametuši bedrē. Acīmredzot piecu bērnu tēvs un vīrs sievietei, kas nāca no augstākas kārtas, bija padevies komunistu spiedienam un sācis strādāt vietējā pašvaldībā. Iespējams viņam tika draudēts ar ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju, iespęjams cits iemesls. To zina tikai viņš pats, mūžībā aizejot, necilvēckā veidā. To izjuta sieva ar pieciem maziem bērniem sava veida kā smagu izsūtījuma un vainas sajūtu. Minna palika viena ar pieciem bērniem-mazākajam Imantam toreiz bija divi gadiņi, Jancītm četri, manai mammai desmit, Grietiņai vienpadsmit un vecākajai meitai Ellai trīspadsmit gadi. Meitenes sava tēva bēres atcerējās, bet negribēja par tām runāt. Tādi toreiz bija laiki, kad brālis šāva uz brāli, kaimiņš uz kaimiņu. Vēl ilgi, līdz pat piecdesmitajiem gadiem mežos turējas Latvijas patrioti, kas cerēja, ka Anglija nāks palīgā un salauzīs krievu varu. Šīs cerības netika īstenotas un visiem bija jāiznāk laukā no meža dzīvam vai mirušam. Tā arī Minna otriez neaaprecējās. Meitas gan atcerējās, ka precinieki vēlākos laikos nākuši, bet Minna stingri noteikusi, ka ,,Vīru jau sev es dabūšu, bet bērniem tēvu nekad!” Kad Latvijā ienāca krievu armija un okupēja mūsu zemi, Minnai māju atstāja, bet visus lopus atņēma un Minnas privātajā kūtī izveidoja kolhoza fermu. Pašai palika tikai viena gotiņa. Minnai pūrā nākuši bija labi vadmalas auduma baķi, drēbes, adījumi, linu galdauti, kariete un sudrablietas. To visu krievu armija paņēma cauri nākot, vai pareizāk sakot nozaga atklātā veidā. Labi, ka kara laikā, Minna ar vīra Jāņa gādību dārzā zem ābeles bija aprakusi zelta monētas un rotaslietas. Ar to tad arī vilka bērnus smagajos pēckara laikā, kad lāga ēst ko nebija, ar to arī kaut mazliet palīdzēja bērniem izskoloties, lai gan neviens pie augstākās izglītības netika. Vajadzēja sākt strādāt, jo ārtāk, jo labāk. Mana mamma ir stāstījusi, ka uz kāzām mamma viņai iedeva divas zelta monētas, lai sanāktu laulības gredzeniem. Mātes svētība un rūpes, jo kod kurā pirkstā gribi, visi pieci sāp un tā arī ar bērniem. Iedosi vienam, otram pietrūks, atbalstīsi otro, trešais paliks pavēnī. Omamma tuvojoties pensijai, 60-gadu beigās atstāja Galgausku un pārcēlās pie vecākās meitas Ellas uz Straupi, jo Valmierā dzīvesvietu bija atradis Jānis un Cēsīs dzīvoja pastarītis Imants. Tā toreiz tajos bija izveidojies, ka daļa ģimenes dzīvoja Cēsu apkārtnē un divas māsas Austra un Grieta bija palikušas dzimtajā Tirzas pusē. Mums upes ielejā augušajiem, tika gan nobraucieni no kalniņa lejiņā, gan peldes ledusaukstā ūdenī vasaras vidū. Pašiem sava liela baznīca, celta vācu laikā pakalanā, lai torni varētu redzēt no daudzām Tirzas pusēm. Droši vien neviens vien tirzmaliets kādreiz pie sevis ir nodomājis, par ko tolaik sprieda būvnieki, celdami tik lielu baznīcu nelielā ciematā.Tās durvis piecdesmit gadu padomju laika režīmā cilvēki vēra ar piesardzību un ļoti reti.
***
Parasti vienu mēnesi vasarā ommamma brauca ciemos pie Tirzas meitām, lai pabūtu kopā un labāk iepazītis ar mazbērniem. Tas bija skaists laiks, jo ommama atļāva darīt daudz ko citu, ko mammas neļāva, omamma gulēja pusdienas laiku un parasti manai mazajai māsiņai arī vajadzēja atpūsties. Tad mēs abi ar Aināru varējām ļauties pusdienlaika rotaļām ceriņos un reizēm uzkāpt palūrēt pa logu vai omamma vēl guļ.
Tomēr 14. oktobra ceļojumi ar tēta kolhoza autobusu uz Straupi bija visaizraujošākie. Tā bija ģimenes tradīcija-visiem Ozoliņu bērniem ar ģimenēm sapulcēties uz ommamas dzimšanas dienā. Lai kādi vēji pūstu, šai datumā, vai nedēļas nogalē, ja 14. iegadījās trešdienā, bija jābūt Straupē.
Tajā laikā, kad mēs augām, sestdiena bija skolas diena un trīs stundas vienmēr bija arī sestdienā. Bez iemesla no stundām aiziet nevarēja, tāpēc šai dienā, kad rudens vējš pūta lapas no kokiem un mana tēta autobuss jau gaidīja pie skolas, mēs ar Aināru, vēlāk arį Ingu, pārlaimīgi devāmies prom no skolas. Autobusā parasti bija divas mājās ceptas kūkas, pasūtītas pie Tirzas puses labakajām saimniecēm, tik lielas kā ratu riteņi, rudens mārtiņrožu pušķi, dāvanas un protams arī pa pudelei grādīgā un uzkodas. No Tirzas tukšām rokām nekad nebrauca. Meitas mammas dzimšanas dienai gatavojās jau krietnu laiku iepriekš, jo visam bija jābūt uz goda. Mēs ar Aināru parasti skaitījām mašīnas, jo tiekot laukā uz Pleskavas šosejas mašīnu plūsma palielinājæs Sadalījām uzdevumus, kurš skaitīs vieglās, kurš smagās un autobusus. Reizēm jau sajuka, jo bija jau arī jāsmejās, vai jādzied līdzi dziedātās dziesmas. Mana ģimene daudz dziedāja, braucot ceļojumos, un mēs bērni visas latviešu dziesmas zinājām no galvas jau no mazām dienām. ,, tās acis, tās acis, es aizmirst nespēju, par zilajām acīm es vienmēr domāšu...” un turpinām ,,dažus skaistus ziedus Gaujā kaisīju, lai tie manai mīļai nestu sveicienu...” ,,Vai tiešām kāds puisis stāvēja Gaujas krastā un meta tur iekšā puķes?” prasu mammai un mamma atbild, ka noteikti. Skaitot uz dziedot, izbraucam cauri Cēsīm, parasti jau vecāki vēl ko nopērk un mums tiek pilsētas bulciņas un limonāde, ko katru dienu jau nedabūjam. ,,Nu jau vairs nav tālu”, nosaka tētis, kad prasām ,, Kad būsim galā? “ un patiesi pavisam drīz jau saulē spīd Straupes baznīcas tornis. Kas nu par baznīcu? Tur tagad iekārtota neiroloģiskā slimnīca, kur ārstē cilvēkus no alkaholisma un natkotiku atkarībām. Omamma mūs sagaida Elliņas tantes nelielā dzīvoklītī, krievu laikā celtā mājā. Tur jau galds tiek klāts un gatavotas pusdienas. Smaržo visa māja. Mēs bērni satiekam Ellas bērnus-Guntru, Vēsmu vēlāk jaundzimušo Egīlu. Nu esam vesels bars-mēs četri no Tirzas un viņi trīs. Tagad var izvērsties spēļu daudzveidībā. Aigars ar Guntru atrod kopīgu valodu kā vecākie un mēs jaunākie paliekam savā kompānijai, lai gan mēs ar Aināru turamies visu laiku kopā. Pie pusdienām visi Ozoliņu bērni ar savām ģimenēm sasēžsas cieši pie galda-omammai blakus sēž vecākā meita Ella ar savu otro vīru Guntaru un bērniem klēpī, otrā pusē jaunākais brālis Imants ar savu sieviņu Ņinu vai kā viņš saka-Nonnucis. Ņina ir pirmā bērna gaidībās un visi par to vien runā. Tad vietu ieņēmusi mana mamma ar tēti un mums abām. Blakus mums sēž Grietiņas tante ar vīru un diviem dēliem. Aigariņš jau sēd pats, bet Ainārs sēž tētim klēpī. Vidējais dēls Jānis ar Gundegu, kas nav vēl precēts pāris ir protams ieņēmuši labāko vietu un triec jokus. Jāsaka, ka Jānis vienīgais no Ozoliņu bērniem neaprecējās, lai gan ar Gundegu kopā nodzīvoja visu mūžu.Taču tad visi paliek svinīgi, pieceļās un sumina Minnu Ozoliņu jubilejā. Dziesma neizpaliek, jo visi Ozoliņi ir dziedātāji. Uz jubilāres veselību tiek iemests pa mēriņam un mielasts var sākties. Mēs bērni paēdam pavisam ātri un dodamies spēlēties, bet svētku prieks mūs pavada visa vakara garumā. Tiek dziedāts, iedzerts un ēsts un runāts gan par šodienu, gan veciem laikiem. Kad galdā tiek celtas kūkas un kafija, jau krēslo. Kūkas gan ir gardas, tādus krēmus nekur vēlāk neesmu ēdusi. ,kūkas gabaaliņš izkūst mutē. Visi ēd un slavē Vijas tantes kūku no Tirzas. Ar to jau vien nepietiek... ir jau vēl citas kūkas. Nesaprotu, kura tā gardākā.Kad ir saukti tosti uz ommamas veselību, ēsts, dzerts un pārrunātas katras ģimenes prieki un bēdas, logā krēslojas vakara gaisma.
Ciemos pie mammas mammas Straupē. Mans tētis Uldis Kārkliņš, viņam blakus manas mammas mamma Minna Ozoliņa ( dzim. Mika), mammas vecākā māsa Ella Pēterēna ( dzim. Ozoliņa), priekšā māsīsa Vēsma Ozola ( dzim. Pēterēna, es ( man varētu būt 5 gadi, māsīca Guntra Alksne ( dzim. Pēterēna) , mana māsiņa Inga un mana mamma.
***
Mēs bērni sākam pagurt un spiežamies pie mammu ceļgaliem. Omamma jau izplānojusi, kas nāks uz viņas bēniņu dzīvoklīti kādu gabaliņu tālāk no tās mājas, kur dzīvo vecāka meita ar ģimeni. Par cik ommamas privātais dzīvoklītis ir mazs, tad vienai no ģimenēm pietiek vietas un bieži vien tie esam mēs no Tirzas, kas tiekam iecelti lielajā gultā ar krāsainu deķi. Acīm veroties ciet, vēl dzirdam, ka pieaugušie sarunājas, velk no skapīša laukā omammas paslēptos liķierīšus un priekā tukšo mazās spicglāzītes. Tad jau arī tiek vilkti laukā omammas jaunības dienu albūmi un skatītas bildes, kur citi laiki ar Latvijas brīvības un jaunības smaržu, uzplaukt kā sudraba vārpa un melnā albūma cietos vākos. Kāda vērtība toreiz bija bildēm un atmiņām, kas tika noglabātas tik cietos un nozīmīgos vākos.
Nākamajā dienā pēc brokastīm, visi ir gatavi doties pastaigā pa Straupi, jo oktobra vidū, kad kļavas pasauli padara dzelteni sārtu, saule silda ar īpašu atvasaras siltumu. Skaisti ir Straupes baznīcas pagalmā, kad mēs bērni varam skriet, mest gaisā lapas un pabūt pils gaisotnē kas liek domāt par veciem laikiem, kad kungi ar zirgiem iebrauca pa skaistajiem vārtiem. Tādu torni mēs nekur Tirzā neesam redzējuši, tas ir kaut kas īpašs. Es mammai saku, ka Cesvainē ir pilnīgi savādāk un mamma piekrīt. Pieaugušie runā, ka pilī tagad iekārtota slimnīca cilvēkiem, kas daudz dzer šņabi. Gar ausīm pazib frāzes, ka šiem cilvēkiem, kas te ārstējas, šujot kaut kādu ampulu rokā. Tas laikam ir ļoti sāpīgi, saskatamies ar Aināru. Īsti nesaprotu, kas tā par ampulu un kāpēc rokā. Elliņas tante stāsta, ka te cilvēki ārstējas ļoti ilgi. Daži tiekot veseli un braucot mājās, taču citi atkal pēc laika atgriežoties, jo to ampulu ir izrāvuši laukā.
Kad pusdienas ir paēstas, tad mums tirzmaliešiem jāsāk posties ceļā, lai vakarpusi tiktu mājās, jo bērniem taču vēl kādi mājas darbi jāizpilda, ja nogurums nebūs par lielu. Esam atvadījušies no visiem radiņiem ar bučām un apskāvieniem. Kādam no pieaugušajiem acīs asaras... kad atkal tiksies.... Priekšā gara ziema. Sasēžamies autobusā un dodamies ceļā. No sākuma visi ir klusi, bet kad izbraukts cauri Straupei, ieskanās dziesma, tik smeldzīga un skaista kā mūsu vecāku jaunība. Mēs klausāmies un dziedam līdzi. Neviens nespiež atcerēties dziesmu vārdus, tie paši paliek mūsu atmiņā kā dzimtas ilgas pēc brīvības...
Vēl ilgi līdz vasarai, kad omamma atbrauks ciemos pie Tirzas mazbērniem un tad kādu dienu paņems mūs līdzi uz Galgauskas kapiem, kur atdusās viņas vīrs, mūsu vectēvs . Tad iesim pa sliedēm un omamma stāstīs par veciem laikiem.
***
Skolas burtnīcas man vienmēr ir izcilā kārtībā. Mamma man liek visu mājas darbus rakstīt melnrakstā un tikai tad, kad ir pārbaudīti, tad tīrrakstā. Kā man visam tam pietiek laika? Laikam mājas darbi nav gari un esmu veikla rakstītāja. Kad esmu tikusi galā ar melnrakstiem un redzu pa logu Aināru, velku zābakus un mēteli un dodos laukā. Esmu pavisam droša, ka Ainārs jau melnrakstus neraksta, bet gaida mammu no darba mājās, kas pasēdēs blakus un piespiedīs pabeigt.
***
Tad, kad ziema atkāpjas un siltā saule sāk kusināt sniegu, mūsu mīļākā nodarbe ir ūdeņu pludināšana un aizsargdambju būvēšana. Tas vienmēr notiek pāri lielajam ceļam, kur kalns iet uz leju un visi ūdeņi arī plūst uz upi. Tur tad nu pludinām līdz mammas nāk mājās no darba un aicina doties pārģērbties un pie mājas darbiem. Zied ievas... pavasaris Tirzas upes ielejā. Viss mostās un smaržo tik spēcīgi un uzbudinoši. Ar Aināru esam uzcēluši tiltiņu pāri kādam strautiņam ielejā, kura ūdeņi plūst uz Tirzas upi. Tur arī sēžam un klausāmies visdīvainākajās skaņās, ko daba rada pavasarī. Mājās nu nemaz iet negribās, lai arī dzirdam, ka mammas ūjina un sauc vakariņās.
***
Esam jau paaugušies, kad vienu dienu, tieši tādā ievziedu smaržas pielietā tirzmalā, dzirdu runājam, ka Grietiņa šķirās no vīra un dzīvošanai ir sarunājusi noliktavas telpu šūšanas darbnīcā. Laikam pa dienu mantas ir aizvestas un pēcpusdienā mēs visi trīs bērni kopā ar mammām dodamies apskatīt Aināra un viņa mammas jauno dzīves vietu. Paliela istaba, kur apvienota dzīvojamā telpa kopā ar virtuvi. Gultas glīti saklātas un Aināra rakstāmgalds novietots pie loga. Izskatās glīti un ļoti, ļoti nepierasti. Novēlam Aināram un Grietiņai ar labu nakti un saku, ka rīt jau skolā redzēsimies.
***
Laiks , kad ar Aināru dzīvojām katrs savā mājā, nebija ilgs. Divus gadus pirms pamatskolas beigšanas manai ģimenei tika piešķirts trīsistabu dzīvoklis vienā no kolhoza mājām, kur otrajā stāvā dzīvoja vientuļš vīrietis, kam Grietiņas tante bija kļuvusi par mīļoto sievieti un pavisam drīz Ainārs ar savu mammu arī tur pārcėlās. Nu esam nevis katrs savā mājas pusē, bet katrs savā stāvā-es apakšā, Ainārs augšā. Grietiņa pavisam drīz apprecās un Aināram ir jauns audžutēvs.
Tikai ar šodienas acīm skatoties uz Grietiņas lielo drosmi pārtraukt līdzatkarīgas attiecības ar vardarbību, kas tika veikta dzērumā pirmajā laulībā un izveidot jaunas attiecības bija liels iekšējs un garīgs spēks, jo 70 gadu beigās Latvijā tas notika ļoti reti. Brunītis vai Brunīšonkulis-tā sauc Grietiņas otro vīru. Viņi ir bijuši izbraukumā uz Igauniju un atveduši košļājamās gumijas. Nu mums bērniem lielā košļāšana un lielie prieki. Tomēr prieki nav ilgi, drīz vien visi esam katrs savā gultā un mocāmies ar vēdergraizēm. Temperatūra un nepārtraukta skraidīšana uz tualeti vājina mūsu spēkus. Visi esam krietni slimi un uz košļenēm pat skatīties negribam. Slimība ilgst vairākas dienas un kad atgūstam veselību, joprojām esam bez spēka. Te nu bija-igauņu ,,Kalev” košļenes...
***
,,Alejas”-tā sauc mūsu jauno mājvietu. Manam tētim te diez ko nepatīk, jo te nav neviena liela koka, māja uzbūvēta lauka vidū. Dzīvības koks, kas iestādīts mūsu durvju priekšā ir vienīgais koks. Grietiņa ar Brunīti savā mājas pusē steidz stādīt ceriņus, lai ātrāk iegūtu patvērumu un aizsegu no lielā ceļa un pasaules acīm. Mana mamma ar tēti nolēmuši būvēt pagrabu, jo tēta mamma ar tēti ir kļuvuši veci un tagad mammas un tēta kārta, blakus darbam, nodarboties ar lauksaimniecību. Kartupeļiem, burkāniem, kāpostiem, ievārījumiem un sulām būs vajadzīga telpa, nosaka mamma. Vasaras atvaļinājumā tiek uzaicināts mammas mīļais brālis Jānis un darbi iet vaļā. Augšā uzbūvē šķūnīti, lai ir arī sienam, jo vecāki ir parūpējušies, ka tiks turēti arī truši un sivēni. Mana ģimene vairs nedzīvos kā tādi pilsētnieki, arī man būs jāravē kādas burkānu vai zemeņu dobes. Aināram arī jāpalīdz mammai lauku darbos un brīvā laika sanāk pavisam maz. Tikai tajās sestdienās, kad Tirzas kultūras namā ir koncerts un balle, mums ir atļauts doties izklaidēties. Mammas ir pieteikušas, lai nākam abi reizē mājās. Sākumā jau tā darām, bet reizēm Ainārs pavada kādu meiteni un mani pavada kāds zēns, tad satiekamies ,,Aleju” ceļa galā un kopā dodamies uz mājām,vēl pārrunājot balles iespaidus.
***
Izcilā klasīšu spēle, kad pagalmā tiek uzzīmēta kvadrātu zīmējums, tiek mests akmentiņš un lēkts simts un vienu reizi. Uz svītras nedrīkst uzlēkt, tad gaidi nākamo reizi. Ar akmentiņu vienmēr jātrāpa pareizajā klasē. Tā mēs lēkājām līdz beidzot pavisam ātri jau esam beiguši pamatskolu.
Mēs ar brālēnu Aināru manā 8. klases izlaidumā. Man 15 gadi, Aināram 16 gadi.
***
Man Tirzas pamatskola iet uz beigām, Ainārs jau uzsācis mācības Jaungulbenes proftehniskajā skolā. Izlēmis apgūt mehāniķa profesiju.Es savukārt izvēlos mācīties vidusskolā un dodos uz Gulbeni, kur sākas mana pirmā pieredze ar istabiņas īri kādā privātmājā pie Gulbenes robežas. Aināru iesauc armijā. Kur viņam tas dienests bija, vairs neatceros. Atminu tikai mūsu saraksti. Tik intensīvi neesmu nevienam raksījusi savas dzīves laikā. Žēl, ka nekas nav saglabājies no mūsu vēstulēm, kurās es stāstīju par vidusskolas laiku un Ainārs par dzīvi armijā. Tur dzīve bija daudz skarbāka nekā man mazajā īres istabiņā, kur blakus gultai saimnieks raudzēja vīnu un tāpēc smaržoja smaržoja pēc alkahola.
Kad Ainārs pārnāca no armijas, viņš turpināja dzīvot pie mammas. Viņš bija mainījies, kļuvis tā kā klusāks. Sestdienu pēcpusdienās, kad pārbraucu no vidusskolas, zināju, ja augšā skal ,,Līvu” dziedātā ,,Skrien zīlīte gar loga rūti”, Ainārs ir mājās. Bieži uzgāju augšā, lai klausītos kopā. Tāda savāda sajūta, it kā zīlīte skrietu gar rūti vasaras laikā.... Tā varbūt mūsu bērnība ...