Mātes stāsti
Mātes stāsti
Mana māte bija liela stāstītāja. Bērnības gados varēju stundām ilgi apburti klausīties viņas stāstiem – tāpat citi pieaugušie varēja to darīt, jo, kaut māte bija vienkāršs cilvēciņš, viņai bija ļoti interesants mūžs ar ļoti interesantiem, gan bieži traģiskiem piedzīvojumiem – un viņa prata saistoši, interesantā veidā par tiem stāstīt.Maz ko pats atceros par D.P. nometnēm, par izceļošanu uz tālo Ameriku, par pirmajiem pāris gadiem iedzīvojoties jaunajā vietā, jo biju tanī laikā vēl mazs zīdainītis. Tāpēc, kaut rakstītājs esmu es, stāstītāja īstenībā ir māte.
Pirms varu rakstīt par šiem laikiem, vajadzētu mazlietiņ pastāstīt par māti, par viņas dzīvi pirms bēgšanas no Latvijas.
Māte piedzima 1914. gadā (Rīgā), tātad Pirmā pasaules kara laikā. Viņas vecāki, mana vecmāmiņa un vectētiņš, bija vienkārši strādnieki, un māte ar savu jaunāko brāli (mans onkulis) uzauga samērā “pieticīgos” apstākļos, ja nemaldos, veco koka māju rajonā Daugavmalā, kas saucās “Maskavas priekšpilsēta”. Atceros vēl šodien mammas stāstus par lielajiem pavasara plūdiem, kad Daugavā izkusa ledus un rajons tā pārplūda, ka vistas, suņi un kaķi tupējās uz jumtiem un bija jābrauc apkārt ar laivām.
Mātei bija priecīgas atmiņas par bērnību, bet stāstīja par samērā lielu nabadzību. Jau pašos bērnības gados māte atcerējās, kā amerikāņi palīdzēja kara izpostīto Latviju (un Eiropu vispār) savu iespēju robežās ar pārtiku. Mamma atcerējās, ka gāja uz kādu centrālo izdales punktu Rīgā, kur izdalīja cilvēkiem zupu, ko, ja nemaldos, mamma savāca lielā kannā.
Vectēvs (mammas tēvs) bija kurpnieks pēc amata, bet bieži strādāja kā vienkāršs strādnieks. (Mamma stāstīja, ka viņš palīdzēja būvēt lielo zemnieku tirgu Rīgā.) Tūlīt pēc algas saņemšanas ģimene labi paēda, bet nedēļas beigās bieži pietrūka līdzekļu ēdiena pirkšanai.
Vecmāte arī bija strādniece. Kādu laiku viņa strādāja kādā fabrikā (kādā audumu fabrikā??) Rīgā. Tur viņai gāja grūti. Strādāja bieži līdz potītēm ūdenī. Vecmāmiņa mammai bija ļoti tuva. Kaut vecmāmiņa neprata rakstīt (prata gan lasīt) un mātei vidusskolas gados bija jāmāca mammai, kā parakstīt savu vārdu, lai varētu parakstīt skolas liecību, māte vienmēr teica, ka vecmāmiņa bija gudrākais cilvēks, ko pazina. Vecmāmiņa tekoši runāja krieviski, tik tekoši, ka pārējie krievu strādnieki fabrikā viņu sauca par “naša” (mūsējā). Prata arī vāciski. Vectēvs arī prata krieviski, ko bija iemācījies, būdams Krievu armijā Pirmā pasaules kara laikā, kur strādāja kā pavārs. Prata arī vēl tekošāk vācu valodu.
Mamma bieži runāja par ēdieniem un ēšanu. Domāju, varbūt tas ir tamdēļ, ka jaunības dienās viņai bieži nebija daudz ko ēst (vai vismaz ne to, ko gribēja [zīmējums]). Pamatskolas gados māte mēdza sēdēt pusdienas laikā viena kaktā, prom no citiem bērniem, lai citi neredzētu, ka viņai nebija maizītes tā kā pārējiem, bet tikai mazs sauss maizes gabaliņš bez kā nekā virsū.
Vasarās mamma strādāja uz laukiem (galvenokārt kā ganu meita) gan pie radiem, gan pie citiem saimniekiem. Tāpēc bieži viņa nokavēja skolas gada sākumu (jo bija jāievāc raža) un beigas (jo bija jāveic pavasara sagatavošanas darbi). Toties viņai samaksāja “graudā” (maisi ar miltiem u. t. t.) 2a, un līdz ar to ģimenei uz kādu laiciņu bija laba ēšana.
Mamma bija ļoti talantīga daudzās lietās. Nobeidzot pamatskolu, viņa gribēja iestāties vidusskolā un iegūt augstāku izglītību. Papiņš gan gribēja, lai mamma par tādām lietām nesapņotu – gribēja, lai viņa mācās par “šuvēju”. Māte pretojās un ar papiņu bija liels strīdiņš. Lielā sakarsējumā māte pat sadeva papiņam pa galvu ar pannu. Mamma panāca savu un iestājās vidusskolā – sākumā vienā komercskolā Rīgā. Diemžēl vairāki skolotāji tur bija ļoti kreisi noskaņoti un mēģināja mammu iesaistīt komunistu partijā. Tas viņai dikti nepatika, un viņa bēga no tās skolas. Pārgāja uz Rīgas Valsts Komercskolu, kas viņai ļoti patika. Vienīgais – ar skolas naudas samaksāšanu viņai gāja ļoti grūti. Atceros stāstu par to, ka vienu dienu viņa stāvēja skolas koridorī un klusi raudāja, jo nebija 10 lati skolas naudai, kas viņas ģimenes apstākļos bija neticami liela summa. Viņai draudēja izstāšanās no skolas. Laimīgā kārtā viņas iemīļotais latviešu valodas skolotājs, bijušais Latvijas armijas virsnieks Pēteris Skaidrais, gadījās tur būt tanī mirklī, pajautāja, kāpēc māmiņa raud, un, kad uzzināja iemeslu, iegāja skolas birojā, izvilka no savas kabatas 10 latus un pats samaksāja mātei skolas naudu. Teica, lai vairs neraudot, lai tik ejot atpakaļ klasē, un nekad šo gadījumu vairs nepieminēja, bet mamma to nekad neaizmirsa. 2b
Kā pieminēju, mamma bija ļoti talantīga daudzās lietās, bet kaut kā vienmēr kaut kas gadījās dzīvē, kas izjauca viņas cerības.
Piemēram, viņa bija muzikāli ļoti apdāvināta (varbūt iedzimts no viņas vectēva Andreja, kas, kaut tikai vienkāršs laukstrādnieks, brīvajā laikā, lai piepelnītos, strādāja kā lauku muzikants, spēlēdams ermoņiku krogos). Jaunības dienās viņa spēlēja vijoli. Viņas skolotājs, pēc izcelsmes itālis, vai nu pats, vai viņa tēvs (vairs neatminos kuru), agrāk spēlējis cara privātajā orķestrī. Kaut mamma neprata lasīt notis, visu mūžu viņa varēja paņemt jebkuru instrumentu rokās (ģitāru, mandolīnu, mutes arminoku, akordeonu u. t. t.) un to spēlēt. Diemžēl mammai tanīs gados iemetās iekaisījums ausīs. Ārsti domāja, ka māte mirs, ka nevarēs viņu glābt, bet viens ārsts, vārdā Bergs, iztaisīja operāciju (bez narkozes!) un izglāba mātei ne tikai dzīvību, bet pa daļai arī dzirdi – diemžēl nepietiekami labi vienā ausī, un mātei bija jāuzdod savas cerības būt vijolniecei.
(Mammai arī ļoti patika opera.) Skolas gados viņa mēdza ar draugiem dažreiz slepeni “pazust” no skolas, lai aizietu uz operu. Atceros vienu reizi tādu gadījumu, kad mamma ar draudzenēm, pirms nonākšanas operā, nopirka dažus sevišķi “smalkīgus” cepumus, pilnus ar putukrējumu. Sēdēdamas augstu balkonā, viņas nolika kasti ar krēmīgiem cepumiem uz letes. Operas izrādes vidū pēkšņi kaste apgāzās un nokrita, uzkrītot lielajiem, svarīgajiem valstsvīriem, kuri sēdēja apakšā, uz galvām. Tur nu bija – valdības vīru plikas galvas apklātas ar putukrējumu. (Māte un draudzenes paslēpās zem letes, cik vien ātri varēja!)
Mammai bija arī liels talants uz rakstīšanu. Vidusskolas gados ar saviem domrakstiem pat uzvarēja konkursus valsts mērogā – divas reizes. (Vienu reizi rakstīja par savu ceļojumu pa Latviju [kājām!], otru reizi par “ievērojamāko vīru manā dzīvē” – pārējie studenti visi rakstīja par lieliem politiķiem, bet māte rakstīja par savu vectēvu Andreju.)
38. gadā māte sekmīgi nobeidza Komercskolu un līdz ar to vēlāk dabūja darbu Vairoga fabrikā (Rīgā) birojā.
Tā kā māte bija arī talantīga valodās, kādu laiku (gadu) apmeklēja arī Angļu institūtu (Rīgā), lai varētu kļūt par angļu valodas skolotāju.
Komunistiem ienākot Latvijā, notika pārmaiņas mammas dzīvē. Okupanti slēdza Angļu institūtu, kur māte studēja. Viņas plāni kļūt par angļu valodas skolotāju izjuka tāpat kā citas viņas cerības.
Mamma stāstīja arī par pārmaiņām darbā – par piespiedu iešanu “mītiņos” un demonstrācijās (kur mammiņas draugi un darba kolēģi, kuriem bija jākliedz “Lai dzīvo Staļins!”, esot pūļu vidū klieguši “Lai dzīvo alus!”, “Lai dzīvo šnaps!”). (Mamma arī stāstīja par augstā komisāra, valdības vīra, ierašanos fabrikā [domāju, viņa vārds bija Ģeorgijs Gaile] – latviešu komunists no Krievijas, kas neprata latviski, un atcerējās tikai vienu tautasdziesmu “Kur tu teci, gailīti manu?”, ko viņam patika “diriģēt”. Valdības vīrs mēdza valkāt uz galvas cepuri ar “puļķīti”. Tāpēc klusībā savā starpā strādniekiem bija tāds teiciens: “Augšā puļķīts, apakšā muļķīts.”) Okupanti mēģināja mammu vervēt un iesaistīt partijā, jo bija ne tikai talantīga, bet arī no vienkāršas strādnieku ģimenes. Mammai tas dikti nepatika, un viņa visādi mēģināja izvairīties no tā. Bez darba pienākumiem partijas cilvēki lika mātei būt atbildīgai par kultūras sarīkojumiem fabrikā, bet māte mēdza sastādīt samērā nacionāli noskaņotas programmas, un tas varas vīriem ļoti nepatika. Mamma tika uz “melno saraksti” darbā (apcietināšanai). Kāds mammai to parādīja, un pāris nedēļas pirms vācu iesoļošanas Latvijā, īsi pirms lielajām izsūtīšanām 14. jūnijā, mātei bija jāslēpjas.
Vācu okupācijas laikā vācieši izdarīja to pašu, ko komunisti – iecēla mammu tanī pašā pozīcijā (atbildīgā par kultūras sarīkojumiem strādniekiem), bet ar viņiem arī māte drīz nonāca nepatikšanās to pašu nacionālo nostāju dēļ. Citādi neatceros, ka māte būtu ko īpaši sliktu teikusi par vācu okupācijas laikiem (vispār mamma neinteresējās par politiku). Par vācu karavīriem, kurus viņa bija satikusi, viņa tikai labi izteicās (par “partijas” cilvēkiem gan nē). (Mamma jau kopš bērnības dienām runāja tekoši vāciski. Bērnībā viņas vislabākā draudzene bija viena baltvācu meitenīte vārdā Irēne. Bieži mamma stāstīja par viņu un otru draudzeni – vārdu neatceros – poļu meitenīti. Stāstīja, ka bērniem bija pašiem sava valoda. Tā kā Irēne vāji runāja latviski, bet poļu meitenes ģimenē runāja tikai krieviski [ko mamma arī prata], bērni skraidīja apkārt, runādami tikai viņiem saprotamā valodā, kas sastādījās no visām trim valodām. Pieaugušie tikai brīnījās.)
Vienīgā sliktā lieta, ko atceros, ka māte būtu teikusi par vācu okupācijas laiku, bija par to, kā apgājās ar žīdiem. Mamma atcerējās ar simpatijām, kā bija dzirdējusi savām ausīm šaušanas, kas notika Biķernieku mežā. Kas īsti tur notika tanī dienā, viņa nezināja, bet aizdomas bija. Tikai vēlāk dabūja zināt. Stāstīja, ja nemaldos, kā žīdi tika sadzīti “ghetto”, un stāstīja ar lielām simpatijām par to, ka gadījās dažreiz pašu latviešu vidū piedzīvot cietsirdīgumu pret žīdiem (mammai bija viena paziņa, kas bija latviete, bet paskata pēc visi viņu noturēja par žīdieti. Tāpēc vācu okupācijas laikā viņa vienmēr valkāja krustu ap kaklu. Mamma stāstīja, kā vienu reizi, stāvot rindā pēc maizes, daži citi viņas paziņai esot teikuši: “Ko jūs, žīdiete, te stāvat rindā?”) (Mamma arī stāstīja par kādu labu paziņu žīdieti, kas ar ģimeni, vācu armijai iebrūkot Latvijā 41. gadā, mēģināja bēgt uz Austrumiem. Pie Krievu robežas padomju robežsargi neesot devuši viņai un ģimenei patvērumu, bet teikuši: “Mums tādi kā jūs [žīdi] nav vajadzīgi. Braucat atpakaļ.” To visu, izmisumā, mammas paziņa viņai atstāstīja. Par tādiem gadījumiem, kaut esmu vēsturnieks pēc izglītības, nekad nekur neesmu dzirdējis vai lasījis vēstures grāmatās, bet tādas lietas notika. Katram savi piedzīvojumi okupācijas laikos, katram savs redzes loks – dažreiz šaurs, bet tomēr īsts.)
“Brīvajā laikā” māte nodarbojās ar teātri. Mamma bija ļoti talantīga drāmā. Gribēja būt aktrise un pat tika pieņemta speciālos kursos pie Nacionālā teātra (viena no viņas skolotājām bija pazīstamā aktrise Anta Klints). Kādu laiku māte tēloja uz skatuves gan “provincē”, gan, cik sapratu, Nacionālajā teātrī.
Bet viņas personīgā dzīve nebija tik priecīga. Piedzīvoja vienu traģēdiju pēc otras. Ar rezignāciju māte stāstīja par tuvu un mīļu cilvēku, ar ko bija saderinājusies, kas tika iesaukts Leģionā un pazuda bez vēsts (frontē), par otru mīļu cilvēku, kas atteicās paklausīt obligātajai iesaukšanas pavēlei – savas nacionālās pārliecības dēļ –, par ko vācieši viņu arestēja un aizsūtīja uz koncentrācijas nometni, (bet ar humoru par radinieku, kas, kā drošsirdīgais karavīrs Šveiks, prata izvairīties no iesaukšanas oriģinālā veidā – viņš paslēpās trīs dienas kokā, kad notika tā saucamā “ķemmēšana” [piespiedu mobilizācija]. Kādā citā reizē, kad vācieši “ķemmēja” ielas, viņš gadījās būt ielas stūrī blakus vienai nepazīstamai kundzei ar zīdainīti. Zinādams, ka vācieši tanī mirklī neņēma precētus vīriešus, viņš paķēra mazo bēbīti rokās, sāka to “aijināt” un “žūžināt”, bet otru roku aplika ap bērna māti. Kad vācieši aizgāja, viņš pateicās pārsteigtajai un samulsinātajai sievietei un aizgāja savā ceļā).
Šinīs gados aizgāja, pēc ilgām ciešanām, arī mammas mīļā māte, par kuru mamma bija gādājusi visu laiku. Aizgāja arī mammas papiņš.
Tuvojoties padomju armijas atgriešanās Latvijā, sākās jauns posms mammas dzīvē – bēgšana uz Rietumiem (Vāciju), dzīve bēgļu gaitās un aizceļošana uz tālo Ameriku.
Pirmais, ko atceros par šiem laikiem, ir mammas stāstītais par bēgšanu. Mamma stāstīja par to briesmīgo sajūtu, kas viņai bija Sarkanajai armijai atkal tuvojoties Rīgai, stāvot dzīvoklī, kur viss bija samests haosā, nezinādama, ko ņemt līdzi, ko ne. Mamma nekad nežēlojās par materiāli atstāto 3, daudz kas viņai jau nebija. Vienīgi viņai bija žēl atstāt visas savas iemīļotās grāmatas, jo no bērnības dienām bija liela lasītāja. Paķēra, ko varēja, dažas praktiskas lietiņas, “čimodāniņu” (ceļa soma) ar fotogrāfijām [ko vēlāk arī pazaudēja kara jukās Vācijā], un ar manu māsu padusē skrēja uz Daugavmalu. Tur, krieviem tuvojoties Rīgai (ja nemaldos, bombardēšana jau bija sākusies), valdīja liels satraukums. Ļaužu jūra mēģināja tikt kuģos, kur vācieši evakuēja savu karaspēku. Mamma stāstīja, ka vienkāršie vācu karavīri bija ļoti izpalīdzīgi, palīdzēja viņai un mazo meitenīti (māsu) iecelt kuģī.
Tad sākās garais ceļojums bēgļu un karavīru pilnā kuģī līdz “Gotenhafenas” (bijusī Polijas ostas pilsēta “Gdynia”). Miglains man ir viss, kas notika pēc tam. Atceros, ka māte, vai nu staigājot, vai ar vilcieniem, bēga tālāk uz rietumiem,
kā viņai bija jānometas zemē māsai virsū, lai glābtu viņu no bombardēšanas, par to, ka viņa redzēja ļaudis izplūstam no lielās pilsētas Drēzdenes pa ceļiem, melnām sejām, lielām izbijušām acīm – it kā kaut ko neticami briesmīgu būtu redzējuši un piedzīvojuši (Drēzdenē tanī laikā notika liela sabiedroto [angļu un amerikāņu] pilsētas bombardēšana. Divu nedēļu laikā aizgāja bojā 140 000 cilvēku – vairāk nekā Hirosimā, kur nometa atombumbu! –, vairums cietēju bija civilisti, jo pilsēta bija pilna ar bēgļiem no Austrumiem – baltieši, ukraiņi, vācieši...)
Ar laiku mamma nonāca tādā pilsētā Austrumu Vācijā, kas saucās “Halle”. Diemžēl tanī laikā amerikāņi un angļi bija vienojušies ar Staļinu, ka pat amerikāņu ieņemtās Austrumvācijas daļas, ieskaitot vācu “Turungas” provinci, būtu atdodamas krieviem. Atceros, ka mamma stāstīja, ka amerikāņu komandants, pret savu virspavēlniecības rīkojumu, pret līgumu ar krieviem, slepeni ielaida bēgļus – arī mammu ar māsu – vilcienos un, pavēlot viņiem būt pilnīgi klusiem, jo Krievu armija bija visapkārt, un vairākas reizes vilcienu ešalonu apstādināja, viņus izveda.
Nonākot amerikāņu joslā (“zonā”), ar laiku māte nonāca tādā mazā vācu pilsētiņā – “Aglasterhausenā”, Vācijas dienvidrietumu daļā.
Tur viņa dabūja, pa daļai savu lielo valodas prasmju dēļ (latviešu, vācu, krievu, angļu, pa daļai arī poļu valodu), darbu kā “social worker” (priekš UNRRA – United Nations Relief and Rehabilitation Administration) bērnu patversmē. Aglasterhausenā dzīvoja bērni no visām Eiropas malām (arī no Baltijas valstīm, Polijas, Ukrainas u. t. t.). Lielais vairums bija bāreņi – bērni, kuri bija pazaudējuši vecākus koncentrācijas nometnēs vai karā (bēgot no komunistiem u. t. t.). Dažiem vecāki bija dzīvi, bet bērni kara jukās tika šķirti no viņiem un nezināja, kur viņi atradās. Māte palīdzēja bērniem iesākt jaunu dzīvi, aizceļojot uz Kanādu, Austrāliju, Ameriku, Izraēlu u. t. t. Daļa tika adoptēta, citi aizbrauca tāpat. Daļa aizbrauca uz Izraēlu, kur tie, kuri bija izdzīvojuši briesmīgo “holokostu”, mēģināja dibināt jaunu nākotni savai tautai. Amerikā žīdu rakstnieks Leon Uris uzrakstīja slavenu romānu “Exodus”, ko vēlāk pārtaisīja filmu versijā, par bēgļiem, kuri mēģināja nelikumīgi nokļūt Palestīnā. Māte pazina daļu no bērniem/jauniešiem, kuri atradās uz šo kuģi, ko angļi mēģināja apturēt.
Bieži mātei un nometnes direktrisei, Rachel Greene Rottersman, nācās visādi apiet likumam ar līkumu, lai palīdzētu bērniem izkļūt no patversmes jaunas dzīves sākšanai aizjūrā. Citreiz bija lielas problēmas ar piespiedu repatriēšanu atpakaļ uz Austrumeiropas zemēm. Māte, kas saprata, ko tas nozīmē bērniem, to dziļi izjuta. Atceros, ka bieži viņa pieminēja poļu jaunekli Tadeušu, 14 gadu vecu puiku – bez vecākiem –, kas divas reizes tika sūtīts atpakaļ uz Poliju, bet, tā kā mazs sunītis, kaut kā nokūlās atpakaļ uz patversmi. Trešo reizi tika aizsūtīts atpakaļ – šoreiz neatgriezās. Māte arī stāstīja par veselu ukraiņu ciemu (respektīvi, visa ciema iedzīvotāji, kuri bija bēguši uz rietumiem) savā priestera vadībā, kuri draudēja sevi noslīcināt ezerā, ja viņus sūtīs atpakaļ uz Padomju Savienību. (Savās atmiņās Rotersmanas kundze stāstīja ar lielu nožēlu par 20 000 krievu bēgļiem citā nometnē, kur viņa bija spiesta sūtīt atpakaļ uz Krieviju. Vēlāk viņa dabūja zināt, ka Staļins visus lika deportēt un nogalināt.)
Dažreiz bērni paši nezināja, kas viņi bija pēc tautības (vai reliģijas). Viena tāda maza meitenīte, trīs/četru gadu vecumā, vienu reizi, klausoties šūpuļdziesmiņu, ko viņai dziedāja, negaidot atklājās, kas viņai bija par tautību. Dziesmiņa bija “Aijā žūžū, lāča bērni”. Dzirdot to, meitenīte uzreiz atdzīvojās un atcerējās, ka māte to viņai bija dziedājusi, kad viņa vēl bija dzīva. Meitenīte bija latviete.
Mātei gadi Aglasterhausenā varbūt bija no priecīgākajiem. Viņai tas bija viens no visiemīļotākajiem darbiem. Atsauksmē (angliski “reference”), ko atradu mammas papīros, ko bija uzrakstījusi nometnes pārvaldniece (vadītāja, direktrise) 4, tika uzsvērta mātes mīlestība pret bērniem, griba viņiem palīdzēt, tas, ka viņa klausījās viņos, un ka bērni ļoti uzticējās viņai un nāca pie viņas ar savām problēmām.
Nometnes vadītāja teica, ka mammiņa vairākas reizes palīdzēja viņai saprast bērnus, bērna viedokļus un problēmas.
47. gada vasarā māte pārtrauca savu darbību patversmē, jo mēs ar viņu gatavojāmies izceļot uz Ameriku.
Vienīgais lielais kavēklis bija amerikāņu ārsts, kas teica, ka “pēc grāmatas” es biju “lēns”, tātad ar mani kaut kas nav kārtībā, jo nedz stāvēju, nedz rāpoju, un, saprotams, nedz runāju. Ārsts teica, ka tādu bērnu nevarot laist ieceļot Amerikā, ka māte ar māsu varot, bet lai mani atstājot Vācijā. Māte, kas parasti bija mierīga pēc dabas, eksplodēja un ārstam “kārtīgi sadeva”. Teica – kā var prasīt, lai māte pamet savu bērnu. Māte panāca savu, un mēs dabūjām atļauju izceļot.
Uz kuģa bijām apmēram 10 dienas. Māte stāstīja, ka viņas “lēnais” dēls, kas nedz stāvēja, nedz rāpoja, vienu dienu viņu pārsteidza. Tā kā viņai bija jāiziet uz mirkli no kabīnes, viņa mani ielika kurvī, ko tad “iebāza” zem gultas. Pēc īsa brīža, atnākot atpakaļ, viņa atrada kabīnes durvis atvērtas, kurvi apgāztu, bet dēlu nemanīja nekur. Viņa kārtīgi nobijās. Biju apgāzis kurvi, izrāpojis no kabīnes, un viņa mani atrada rāpojam pa kuģīti, ziņkārīgi aplūkojot pasauli. (Ar to runāšanu tā arī notika. Vairāku gadu vecumā vēl nerunāju. Neteicu pat “mamma” vai ko tamlīdzīgu. Pēkšņi vienu dienu, mammai par lielu pārsteigumu, sāku runāt – pilnos teikumos) (laikam no tā laika neesmu apstājies [zīmējums]).
Amerikā nonācām 10 dienu laikā. Iebraucām Ņujorkas ostā, karstā vasaras dienā. Mammai, bez viena vai diviem maziem koferīšiem, nekā nebija. Kabatā pāris dolāru. Palīdzības organizācija gan mātei bija samaksājusi ceļa izdevumus un ievietoja mūs viesnīcā (vienā no Ņujorkas vissliktākajiem rajoniem – netālu no 42. ielas), bet tas bija kā “aizdevums” un bija jāatmaksā. Jau no bērnības dienām māte bija sapņojusi par Ameriku, šad tad pat sapņodama, ka dzīvošot pati savā mājā, mājiņā ar sarkanu jumtiņu, tā kā viņa bija redzējusi pie saimniekiem, kur viņa strādāja jaunības dienās laukos, par Ameriku, kur bija ieceļojusi viņai kāda attālāka radiniece, arī Lilijas vārdā, jau pirms Pirmā pasaules kara. Nu māte atradās tanī “bagātajā” Amerikā, kur ielas it kā bija bruģētas ar zeltu. Bet tāda Amerika nebija. Viņa atradās trokšņainā, netīrā, milzīgā metropolē, viena pati, svešā zemē, ar diviem maziem bērniem. Mamma sēdēja trotuāra malā un klusām raudāja.
Tad, kā jau cīnītāja, kas viņa visu mūžu bija, viņa nežēlojās, bet metās pie darba meklēšanas, agri katru rītu ceļoties un rūpīgi papētot darba sludinājumus laikrakstā. Mammiņa, kurai labi veicās jau vidusskolas gados ķīmijā, dabūja darbiņu – gan ar zemu algu – vienā laboratorijā. Viņas “uzdevums” bija mazgāt un tīrīt “test tubes” un laboratorijas instrumentus.
Drīz mamma atrada kādu saimnieci, kas bija ar mieru dalīties ar savu dzīvokli ar māti un diviem bērniem. Saimniece bija viena veclatviete 5, vārdā Delschaftas kundze. Viņa bija ieceļojusi Amerikā jau pirms Pirmā pasaules kara. Vīrs viņai bija bijis vācietis – mūziķis –, tāpēc viņai nelatvisks uzvārds (bet latviski vēl runāja). Dziedāja arī korī vietējā latviešu draudzē. Mēs ar māti gan dzīvojām visi trīs vienā mazā istabiņā, un rajons bija ļoti slikts, bet iztikām. Māte dabūja darbu kādā veikalā un vakaros apmeklēja amerikāņu pamatskolu – iegūstot pamatskolas apliecību 48. gadā. (Grūti gan mātei gāja ar angļu valodu. Kaut samērā labi runāja angliski, jo bija to jau sākusi studēt Angļu institūtā Rīgā, viņas skolotāji vairums bija no Īrijas un Skotijas. Tāpēc, kaut oficiāli tika mācīta angļu valoda, kā to lieto Anglijā [“Oxford English”], bija to iemācīta ar īru un skotu biezajiem akcentiem. Nonākot Amerikā, mēs apmetāmies Bruklinā, Ņujorkā, kur runāja pavisam citā veidā. Atceros, ar kādu uztraukumu māte vienu reizi noklausījās (pa radio) slaveno sporta ziņotāju Howard Cosell ziņojumu par sporta “cīņām” divu “beisbola” komandu starpā. Ziņotājs savā īpatnējā balss intonācijā, ar smagu Ņujorkas akcentu, vēstīja par īpaši smagām cīņām starp “Jeņķiem” un citu komandu, ka Jeņķi esot “bombardējuši” un “piekāvuši” otru komandu u. t. t. Tā kā vārdam “Jeņķis” (Yankee) eiropiešiem ir cita nozīme (nozīmē amerikānis), māte kārtīgi nobijās un uztraucās. Domāja, ka karš atkal bija uzsācies tepat Amerikā.)
Ar laiku, tā kā mamma gribēja bērnus audzināt labākā rajonā un būt neatkarīgāka, mēs pārvācāmies uz priekšpilsētu pie pilsētas un Longailendas (“Garo salu”) robežas. Tanī laikā latviešu tur bija ļoti maz, un, tā kā mātei bija jāstrādā trīs darbi, lai uzturētu ģimeni, un mēs viņu dienas laikā reti kad redzējām, mēs ar māti runājām tikai angliski. Mēs bijām kā amerikāņi, tagad sakot, “latch key kids”. Tagad tas ir parasts, ka māte ar diviem bērniem pati audzina ģimeni, bet toreiz, vismaz Amerikā, tas bija kas nedzirdēts, vai vismaz liels retums.
Mamma strādāja, kā teicu, trīs darbos – kādā veikalā kā pārdevēja, kā mājas apkalpotāja (tīrītāja) un kā bērnu aukle.
Mātei bija jābūt kā tēvam un mammai kopā. Dažreiz mēs viņai sagādājām lielas rūpes, būdami, kā jau bērniņi, dažreiz tādi palaidņi. Vienu reizi māte, atbraucot mājās no darba, atrada, ka mēs visas savas spēļu lietas bijām izsvieduši pa dzīvokļa logu ārā (dzīvojām otrajā stāvā). Citu reizi biju spēlējies uz dzīvokļa kompleksa garāžu jumta un trīs reizes nolecis no tā, iedomājos, ka varēšu lidot. Uz galviņas bija trīs lieli “ragi” no sava “lidojuma”. Mātei melojām, ka biju nokritis no sola, kamēr viņa apjēdza, kas bija noticis. (Māti reti kad varējām piemānīt vai no viņas ko slēpt. Atceros vienu tādu gadījumu, apmēram piecu gadu vecumā, kad biju iebāzis zem jakas veikalā kādas bērna lietiņas. Kad mamma atbrauca mājās, viņa drīz to atklāja. Domāju, ka dabūšu kārtīgu pērienu, bet māte vienkārši man teica, lai paņemu nospertās lietiņas un “iesim”. Aizstaigājām tālu gabalu līdz autobusa pieturai, iekāpām autobusā un aizbraucām uz veikalu. Tad mamma teica, lai eju un atdodu lietas veikala “menedžeram” un lai atvainojos. Nekad vairs nezagu no veikaliem. Mātes gudrība!)
Vecāks augot, māte, būdama pati pārslogota ar maizes pelnīšanu un mājas saimniekošanu, bija jāmāca man arī, kā aizstāvēties pret rajona puikām, lai nenākot katru minūti pie viņas raudādams u. t. t.
Ar laiku mātei palika par grūtu. Kādu laiciņu (apmēram gadu) mani aizsūtīja dzīvot pie krustmātes, kas bija amerikāniete. (Viņa un krusttēvs bija par mums “apgalvojuši”, lai mēs varētu ieceļot Amerikā.) Tikai vēlākos gados uzzināju no mātes, ka krustmāte un krusttēvs gribēja mani adoptēt. Mēģināja pierunāt māti, uzsvērdami viņai labāku ekonomisko stāvokli (viņiem piederēja mājiņa Longailendā), apsolīdami man labāku dzīvi un nākotni. Krustmāti ar krusttēvu ļoti mīlēju, bet esmu bezgala pateicīgs, ka mamma grūtajos laikos mani “neuzdeva” adoptēšanai, bet paturēja. Lai nu cik grūti iet, ja bērnam ir tēvs vai māte vai citi radinieki, kas viņu mīl, neviens nevar viņus atvietot. 6
Ekonomiski spiesti, mēs trīs (mamma, māsa un es) pārvācāmies uz vienu no nabadzīgākajiem rajoniem (kur dzīvokļi bija lētāki), kamēr beidzot nonācām atpakaļ vecajā rajonā, kur bijām apmetušies pašā sākumā. Dzīvoklis bija daudz lētāks, jo māte (bez sava parastā darba) bija kā “sētniece” (“dženitere”), tas ir, mēs bijām atbildīgi par šo un dažu citu saimnieka dzīvokļu namu uzturēšanu, tīrīšanu u. t. t. Māte dabūja darbu kā grāmatvede kādā holandiešu firmas drēbju veikalā, birojā. “Brīvajā laikā” viņa apmeklēja vakarskolu, iegūstot vidusskolas apliecību, un 54. gadā nolika pavalstniecības pārbaudījumu un kļuva par Amerikas pavalstnieci.
Rajons, kur dzīvojām, bija briesmīgs – pilns ar krimināļu bandām (angliski “gangs”), ar tādiem nosaukumiem kā “Apaches” un “Bishops”, gan jaunie, gan pieaugušie (mafija – īstā), ar visai izplatīto narkotiku tirdzniecību (jo dzīvojām netālu no ostas), bet mums bija tur daudzi priecīgi brīži, un mēs, bērni, bijām laimīgi. Ņujorka bija ārkārtīgi interesanta, trauksmaina pilsēta. Tā bija raiba, daudztautību pilsēta. Tur dzīvoja cilvēki no visām pasaules malām. Katrā rajonā dominēja kāda cita valoda. Veikalu uzraksti bija visādās valodās, ielās un no mājām skanēja visādu tautu mūzika – spāņu, arābu, itāļu, vācu, ķīniešu u. t. t. – un “vietējo” ēdienu smaržas pildīja visus rajonus. Visvairāk man patika ar māti aizstaigāt līdz attālākam Bruklinas tiltam, pāriet tam pāri, soļot cauri ķīniešu kvartāla šaurajām ielām līdz žīdu tirgum. Tur, ļaužu pārblīvētās ielās, gan pie pašām ielas malām, gan veikalos, gan lielajā tirgus namā, tirgoja visko. Veikalu uzraksti bija svešā alfabētā, pārdevēji – dažreiz gariem bārdiem un “peisakiem”, pat vasaras karstajās dienās tērpti garos paltrakos. Visdīvainākās lietas tur varēja dabūt. Atceros vienu veikalu (īstenībā “bodīti” ielas stūrī), kur pārdeva neko citu kā tikai ieskābētus “rumāņu gurķus” no mucām, kurus pārdevējs tad rūpīgi ietina avīzēs ar tiem pašiem man svešajiem burtiem. Tā mēs gājām no viena tirgotāja līdz otram, piestājoties pie katra, garšojot piedāvāto (tā mēs dabūjām brīvas pusdienas :()
Bet mammai vislabāk patika “tā andelēšana”. Bieži neko sevišķi negribēja, bet viņai patika andelēties, un bieži panāca milzīgu cenas pazemināšanu uz lietām, ko viņa tik un tā nepirka.
Desmit gadu vecumā sāku apmeklēt vietējo latviešu skolu (papildskolu, svētdienas skolu) mūsu rajonā, bet vasarās – draudzes vasaras nometni uz laukiem. Ar laiku iemācījos latviski runāt, arī lasīt un pat rakstīt.
Ap to laiku atceros, ka mātei laimējās ar kāda jūrnieka starpniecību tikt sakaros atkal ar brāli Latvijā, ko nebija redzējusi vairāk kā desmit gadus. Sākās sarakstīšanās, kas turpinājās līdz šai baltai dienai. Bet savu brāli un dzimteni mātei nekad nebija lemts atkal satikt/redzēt. Tanī pašā 56. gadā atceros labi Ungārijas lielo revolūciju. Mēs visi latvieši priecājāmies par notikušo, klusībā cerot, ka arī Latvija atkal būs brīva. Māte pat runāja par atgriešanos. Bet Amerika un pārējās rietumu valstis nepalīdzēja ungāriem, un revolūcija tika apspiesta. Pēc tam māte nekad nerunāja par atgriešanos.
50. gadu beigās noliku pārbaudījumu un tiku pieņemts vienā no Ņujorkas vislabākajām vidusskolām pilsētas centrā – netālu no “Griničviledžas”. Ap to laiku māte sāka nopietni saslimt ar kaiti, kas iemetās mugurā. Ārsts teica, ka pāris mēnešu laikā viņa būs invalīde – invalīdu ratos. Ap to pašu laiku māte pazaudēja darbu, jo firma, priekš kuras viņa strādāja, slēdza savu Amerikas nodaļu. Māte nolēma, ka mēs ar visu ģimeni – viņa, es (tikko vidusskolu beidzis), māsa, kas pa šo laiku bija apprecējusies, izšķīrusies, un kurai bija divi bērniņi – pārcelsimies uz saulaino Floridu. Jau trešo reizi dzīvē mātei bija jāsāk visu dzīvi no jauna, šoreiz kā “līdumniece” Floridas “džungļos”. Par to, un kā māte beidzot tika pie mājiņas ar sarkanu jumtiņu, par ko viņa bērnības gados bija sapņojusi, ir daudzi interesanti stāsti. Bet tas ir cits stāsts, citai reizei.
Pēcvārdi
90. gadu notikumi Latvijā māti ļoti iepriecināja. Bet viņa bija jau par vecu (viņai bija gandrīz 80 gadi) un ļoti slima. Nedz materiālais stāvoklis, nedz veselība neļāva viņai pat sapņot par dzimtenes un tuvinieku apciemošanu, kur nu vēl par pārcelšanos atpakaļ. Bez tam mātei bija ģimenes saites tepat Amerikā – divi bērni (no kuriem tikai viens – es – runāja latviski), četri mazbērni un četri, dzīvespriecīgi, mīļi mazmazbērni. 99. gada pavasarī mamma aizgāja. Mēs aizsūtījām viņas urnu uz Latviju, kur brālis viņu apglabāja. Viņa ir atpakaļ mājās – gan dzimtenē, gan ģimenes sirdīs tepat Amerikā.
Piezīmes
1 Kaut kur esmu lasījis, ka Latvijas pirmajos brīvvalsts laikos zemnieku tirgu pārbūvēja no jau esošām ēkām, bet, vienādi vai otrādi, vectētiņš pie tā strādāja (kā celtnieks).
2a Mammai bija ļoti grūti darbi laukos, bet viņai ir visai priecīgas atmiņas par tiem laikiem, sevišķi pie radiem. Izņēmums ir viena vasara, kad viņa strādāja pie viena saimnieka (pie Siguldas), kas viņu piekrāpa un nemaksāja algu, kad darbs bija pabeigts. Mātei bija jāstaigā līdz mājām (no Siguldas līdz Maskavas priekšpilsētai Rīgā) basām kājām. Viņai bija tāds kauns par trūcīgo apģērbu, tāpat par basām kājām, ka, nonākot Rīgā, staigāja pa vismazāk lietotām sānu ielām. Vectēvs aizveda saimnieku pie tiesas, un tiesnesis lika viņam mammai samaksāt nopelnīto vasaras algu.
2b Dažreiz māte arī nopelnīja skolas naudu, mācīdama citus studentus, kuriem gāja pagrūtāk dažādos priekšmetos (angliski – kā “tutor”). Vienu vasaru viņa pat dabūja darbu kā “mājas skolotāja” mazā ciemā/pilsētiņā Kurzemē (“Sasmakā”), sauktā arī par “Valdemārpili”. Strādāja arī turpat par ciema “telephone operator”, kā arī par ciema pastnieci. (Mammai bija jāpieved pasts ciema iedzīvotājiem. Tā kā vairums ciema iedzīvotāju bija žīdu tautības un vecticīgie/pareizticīgie (angliski “Orthodox”) pie tam, dažreiz mammai bija problēmas, jo daudziem bija viens un tas pats uzvārds un priekšvārds. Ciema bērni, kuriem patika sekot mātei un skraidīja līdzi, kad viņa izdalīja pastu, palīdzēja mātei tādās reizēs. Viņi apskatīja vēstuļu “pasta zīmogus”, kuri norādīja, no kurienes vēstules nāca, un teica: “O, tā ir Icakam, kuram brālis dzīvo Klīvlandē (Amerikā). Viņš dzīvo tur un tur, bet tā ir Icakam, kuram brālēns dzīvo Detroitā” u. t. t.)
3 Vācijā vienreiz, kad māte sēdēja ar draugiem un paziņām, un visi sāka sūdzēties par to, ko bija spiesti atstāt Latvijā (piemēram, viens sūdzējās par skaistajiem traukiem, kurus bija jāatstāj u. t. t.), māte, kurai gandrīz nekā nebija, nopūtās un teica ar nožēlu: “Un man bija jāatstāj sava kalpone mājās – viņa bija par resnu, nevarēja tikt laivā [zīmējums].” No tā laika, kad kāds sāka sūdzēties par materiālo atstāto, citi smaidīja un teica: “O jā, bet Lilijai bija jāatstāj sava kalpone – bija par resnu. Nevarēja tikt laivā.”
4 Kā arī privātās sarunās ar viņu (t. i., direktrisi) daudzus gadus vēlāk.
5 Veclatviešus esmu vairākas reizes saticis – gan Ņujorkā, gan vēlākos gados Floridā. Viņi pat stāstīja, ka 20. un 30. gados viņiem bija draudzes, kori un pat svētdienas skolas, kur bērni mācījās latviešu valodu. Daži vēl tekoši prata latviski (bet viņu bērni gan ne), citi bija aizmirsuši.
6 9 gadu vecumā (4. klasē pamatskolā) arī dzīvoju kādu laiku pie krustmātes, jo māte bija ļoti slima un iegāja slimnīcā (domāju, ar vēzi). Tanī gadā apmeklēju trīs dažādas skolas, jo pēc mātes iznākšanas no slimnīcas mēs pārvācāmies uz veco rajonu.